A KATEGORIJAS IEGUVE PIE INSTRUKTORIEM MOTOCIKLISTIEM

Click here to edit subtitle

Laura

  Mans ceļš uz A kategoriju sākās 90-to gadu vidū, kad brālēns mani izvizināja ar motociklu Minsk. Kopš tā brīža, kad gāju pa ielām un jau tālumā dzirdēju motociklu rūkoņu, mana galva automātiski pagriezās skaņas virzienā, un es ar apbrīnu noskatījos kā garām aizbrauc mocis, sirds patīkami ietrīcējās un diena šķita izdevusies.


2004.gadā pirmo reizi man bija iespēja pašai sēsties pie stūres motorizētam transporta līdzeklim - motorollerim Aprilia Habana Custom 50.Tālāk sekoja periods 3 sezonu garumā, kuru laikā izbaudīju dažādu motociklu pasažiera krēslus. Vienreiz arī bija iespēja pamācīties braukt ar motociklu. Šķiet, ka tas bija 80-to gadu Suzuki GSX 400 ar kuru 2. ātrumā tika veikti mani pirmie aplīši pa tukšu autostāvvietu.

  Ikdienas braukšana pa koplietošanas ceļiem sākās tikai 2010. gada vasaras beigās, kad manās rokās nodeva Aprilia Habana Custom 50, bet jau tad, sezonas beigās sapratu, ka ir par īsu un sāku sapņot par nopietnāku braucamo.


2012. gada vasarā radās iespēja un pieteicos pie Alda uz A kategorijas apmācību. Katru reizi uz braukšanas nodarbību gāju ar prieku, vēlmi iemācīties kaut ko jaunu un uzlabot jau iegūtās prasmes. Apmācības procesā, bija arī rūgtuma sajūta, jo gribējās lai viss uzreiz sanāk ideāli, un iekšēji vienmēr sev pārmetu, ja man kaut kas nesanāca kā vajag. Galvā neskaitāmas reizes tika izbrauktas mācību laukuma figūras, vēlāk arī iepriekšējo nodarbību maršruti.


  Neskatoties uz to, ka biju jau pieradusi braukt pa Rīgas ielām ar motorolleri, tad kad pirmo reizi uz ielas izbraucu ar 125cc mocīti, tāpat bija nedrošības sajūta un satraukums. Bija jādomā par daudzu, vienlaicīgu darbību veikšanu – jāievēro CSN, jāspiež sajūgs, jāpārslēdz ātrumi, laicīgi un pareizi jābremzē, jāklausās instruktora norādījumi, jāpamāj ar galvu, ka komanda ir saprasta, jāvēro ko dara apkārtējie braucēji, pirms manevra jāpagriež galva, jārāda pagriezieni un pēc tam tie ir arī jāizslēdz, utt.  Šajā reizē arī izbaudīju kā ir braukt pa šoseju ārpus apdzīvotas vietas. Ilgi nevarēju saņemties iedot ručkā, lai spidometrā parādītos atļautais max. braukšanas ātrums – 90km/h, bet Aldis pa rāciju tikai mudināja un mudināja, līdz spidometrā parādījās vajadzīgais cipars. Vēl viens satraukuma kuriozs šajā reizē bija, kad Aldis laicīgi teica, ka būs jāapgriežas braukšanai pretējā virzienā, bet no satraukuma vajadzīgajai vietai, tika pabraukts garām. 


Visas braukšanas apmācības laikā biežāk dzirdētā frāze, man un citiem kursantiem ar kuriem sanāca braukt kopā bija: Izslēdz pagrieziena rādītāju! Braukšanas apmācība noritēja bez nepatīkamiem starpgadījumiem un par to varu pateikties Alda profesionalitātei. Ieguvu noderīgas zināšanas ne tikai CSDD eksāmena nokārtošanai, bet arī ikdienas braukšanai.


  Pašreiz esmu iegādājusies savu pirmo motociklu Suzuki SV650. Pirmā motocikla izvēlē palīdzēja vairāku pieredzējušu moto braucēju konsultācijas, bet visizsmeļošāko informāciju sniedza Aldis. Tā kā moto sezonas laikā, neskatoties uz laikapstākļiem, ar moci ir plānots pārvietoties katru dienu, galvenokārt pa pilsētu, tad noteicošie motocikla parametri bija – lai tas ir viegls un manevrēt spējīgs. Svarīgi bija arī, lai mocis nebūtu nīkulīgs. Biju jau papētījusi vairākus motociklus un Aldis balstoties uz savu ilggadējo pieredzi, pastāstīja par katru no manis apskatītajiem variantiem, līdz ieteica Suzuki SV650. Šī moto parametri atbilda gan manām ikdienas vajadzībām, gan arī tālākiem nākotnes mērķiem. Aldis palīdzēja arī ar viena potenciālā SV650 moča apskati. Paldies Aldim par manis skološanu un visām konsultācijām, lai jau pavasarī es varētu uzsākt moto sezonu ar savu pirmo motociklu.

Lielu paldies gribu teikt arī Alda sievai Leldei, kura padalījās ar savu moto pieredzi, kā arī palīdzēja ar saviem ieteikumiem par dažu figūru izbraukšanu, un uz ko vajadzētu pievērst lielāku uzmanību.


Novēlu visiem jau esošajiem un topošajiem moto braucējiem saglabāt modrību piedaloties ceļu satiksmē, un tiekamies ielās! 


Laura