Šis bija mans pirmais japāņu motocikls, laikam jau tāpēc īpaši palicis atmiņā. Bija pienācis laiks kad biju nobriedis īstam motociklam Ižus un Jawas atstājot pagātnē.

      Iesākumā bija doma pasūtīt motociklu no vācijas. Tika nolūkots eksemplārs kuru it kā varēju atļauties (īstenībā jau nevarēju). Cilvēks kurš bija atbildīgs par moto atvešanu nodarbojās ar auto tirdzniecību, mana moto lieta būtu tā starp citu, jo pats darbonis bija braucis ar moci, tā teikt solidaritāte. Tad nu noskatījām mocīti, sazvanījām vācieti un starpnieks man saka, stiep šurp naudu. Te nu piebildīšu ka mocītis maksāja 1000 Eur, savukārt man bija labi ja puse no šīs summas. Visa nakts tika pavadīta apbraukājot radus un paziņas lai no rīta 1000 Eur varētu ielikt starpniekam kontā. Savākt naudu izdevās. To gan nevar teikt par moča attransportēšanu. Nesanāca viņu treilerim nobraukt garām vietai kur atradās mans sapnis. Kad nu bija skaidrs ka mocis jau aizgājis pie cita pircēja,vedējs man atdeva manu tūkstoti un es biju stingri apņēmies tikt pie sava braucamā pēc iespējas ātrāk.

   Nezinu kādēļ, bet sludinājumu portāli vai nu vēl nebija populāri vai arī es par tiem nezināju kā rezultātā nonācu Jaunciemā pie ģimenes kas tirgojās ar mocīšiem. Apskatīts tika daudz moču,bet diemžēl man pa kabatai bija labi ja 5% no tiem. Un tad tika apskatīts paliela un jancīga izskata motocikls kuru rotāja uzraksts HONDA CX500c. Pēc skata mocis patika. Liels motors, uz sāniem izvirzīti cilindri, augsta stūre. Izbiedēja motocikla izlaiduma gads 1983! Taču saimniecības vadītājs vārdā Vorslavs uzdeva jautājošo frāzi "Tu brauksi ar motociklu vai gadu?" Skaidrs, bija jāņem.

     Nokārtojām formalitātes un vajadzēja taču savu sapņu moci nogādāt mājās. Tobrīd dzīvoju Saulkrastos. No Jaunciema itkā nekāds dižais attālums nebija,ja vien...Ja vien tobrīd man būtu bijušas moča tiesības.Tā nu vecais vīrs mani agrā pavasara dienā pavadīja līdz durvīm. Mocim standartā bija ļoti augsta un šaura stūre ar kuru arī vadāmība nebija tā vieglākā(vismaz ne tad kad esi pirmo reizi uz tā uzkāpis). Gandrīz neizņēmu pirmo 90° pagriezienu kas gadījās pa ceļam.Bija tā kā nedaudz kauns jo nebiju jau pirmo reizi uz moča. Ar pamatīgu pārsalšanu biju mājās, svētlaimē. Tikko atļāva gadu limits aizgāju uz autoskolu un nokārtoju A kategoriju. 

       Pirms tam gan paspēju izbraukāt pus latviju (nereizi tā arī nenoķēra,paveicās). Tikko nokārtoju kategoriju tā izgāju mocim tehnisko apskati. Rīgā bija lietains rīts. Nepaspēju nobraukt pat 5 km kad mani apturēja ceļu policija. Lepni iedevu savas jaunās tiesības un tehnisko. Lietus līst, bet laime pilnīga. Ar moci braucu daudz, principā nobraucu visu naudu ko nopelnīju. 

      Atšķirība no iepriekšējiem Jawu laikiem bija tā, ka laiku un naudu varēja tērēt braucot, nevis remontējot. Tehnisku ķibeļu gandrīz vai nebija.Tik vien kā nācās modificēt motora ķēdes spriegotāju,nomainīt udens sūkņa blīvslēgu un abas galvas blīves. Lai arī mocim bija par vienu gadu vairāk kā man pašam Hondas motosalona bodē detaļas pasūtīt nebija nekādu problēmu.(Zināju ka atmaksāsies tas, ka es nopirku tieši Hondu) Protams pamazām radās vēlme kaut ko sašķunēt. Bija brīdis kad mocis bija izjaukts pagrabā un rāmis pārzāģēts 3 daļās.

    Tomēr es to saliku-ar 240 platuma aizmugurējo riteni. Izmantoju Chrysler 300c disku un Metzeler Marathon xxl riepu. Tā nobraukāju vēl kādu gadu vai vairāk. Tā kā bija pamatotas aizdomas ka Antenas ielā mani ar atplestām rokām neviens negaida, tad šai vietai braucu garām ar līkumu. Tā kā braucu +- godīgi ar CP kontakta nebija. Mocis palicis atmiņā tāpēc ka ar to tika pirmoreiz oficiāli braukts pa ceļu, vizinātas meitenes, izbraukts ārpus valsts robežām utt.

        Šis bija mans otrais japāņu motocikls un mans pirmais baiks. Motociklu nopirku diezgan labā tehniskā stāvoklī. Neviens vēl nebija paspējis to sašķūnēt vai nošļūkt ar to uz sāna.

Pats iegādes process protams bija satraucošs. Dzinu moci mājās lietus laikā, tumsā. Tā kā šim mocim bija par veseliem 80Zs vairāk kā iepriekšējam tad lieki piebilst ka nakts laikā līstot lietum ne visai aktīvi rīkojos ar gāzes rokturi piesardzības dēļ.

           Vēlāk, kad mocis jau bija iepazīts jutos uz tā diezgan ērti. Tas tāpēc ka mocis bija ražots tālajā 1997 kad baiki vēl izskatĪjās pēc motocikla nevis žiletes.Salīdzinot ar mūsdienu sportbaikiem 1997 gada CBRs ir kā sporttūrists. Priecēja fakts, ka jaunais mocis bija veselus 14 gadus jaunāks par iepriekšējo.

         Kas attiecas uz modificēšanu un remontu tad varu teikt ka mans CBR neprasīja nekādu citu iejaukšanos mehānismu darbībā kā eļļas,un riepu maiņu.Savukārt tehniski/vizuāli tika nomainīts izpūtēja gals, dinozauru izmēra virzienrādītāji nomainīti pret mazajiem un milzīgās standarta astes sūtīšana uz citiem medību laukiem (izgāztuvē) kā arī apsildāmo rokturu instalācija. No tehniskām īpatnībām var minēt nestandarta izmēra 16” priekšējo riteni kas sagādāja nelielas raizes riepu izvēlē jo sporta moču riepas uz 16” atrast ir krietni grūtāk un izvēle ir niecīga.

         Tehniski īpaši nekas nelūza. Kā jau visiem ER5 pienāca brīdis kad no rīta atnākot pie tā konstatē, ka mocim sākušās TĀS dienas. Izpaužas tas kā milzīgs benzīna pleķis zem moča. Citreiz vienkārši pilns motors ar benzīnu. Notiek tas tādēļ ka atsaka divi motocikla mehānismi vienlaicīgi. Vakuuma degvielas krāns un kāda no karburatora pludiņkameras adatām. Benzīns caur ieplūdes traktu satek cilindros un no tiem karterī. Ārstējas vaina diezgan vienkārši. Karburatori un krāniņš jāiztīra savukārt eļļas benzīna maisījums jānomaina pret svaigu eļļu. No sava ER5 esmu izlējis 10l šī maisījuma no kura eļļa sastāda tikai 3,4l. Šim mocim ir viena īpatnība, ja tas nokrīt uz labo sānu tad gandrīz vienmēr ar izpūtēju tiek saliekts labais aizmugurējais amortizators kurš attiecīgi, jāmaina.

Par Cagivu stāsts vēl īsāks. 125ccm 2 taktis. Motociklu ieguvu maiņas ceļā. Tam bija elektronisks izplūdes vārsts kuru caur trosītēm darbināja elektromotors. Kāds pirms manis bija sajaucis divas trosītes vietām kā rezultātā vārsta darbība bija gaužām aplama. Kad moča dators pie lieliem apgriezieniem deva signālu lai vārsts atvērtos un izplūdes gāzēm būtu lielāka iespēja pamest cilindru, tas aizvērās. Tad kad apgriezieni bija mazi un vārstam būtu jābūt ciet tas savukārt bija vaļā un jau tā niecīgo griezes momentu padarīja vispār neesošu ļaujot degmaisījumam izkūpēt izpūtējā. Pēc trošu pievada sakārtošanas lietas palika labākas. Mocītim bija naidīgs raksturs. Tas negāja,negāja un tad pēkšņi ieslēdzās ar pilnu jaudu. Degvielu tērēja vairāk nekā mans 900ccm baiks, smirdēja pa gabalu kā jau īsts divtaktnieks un priekšējās lampas tuvās gaismas apjoms vairāk atgādināja gabarītlukturi. Priekš 125cc gan mocis brauca neslikti, sēdēšana bija ērta uz mocīša svars niecīgs. Ar šo motociklu dažreiz braucu darīšanās kad glauno baiku negribējās smērēt kā arī vizinājos pa meža takām. Reiz sekojot puišiem ar korosa mocīšiem neizvēlējos pareizo braukšanas ātrumu braucot pa sigu un kalna virsotnē sapratu ka zeme ir pazudusi no riteņu apakšas un esmu devies lidojumā. Piezemēšanās sanāca tik smaga, ka abi stūres gali noliecās uz leju un ķēde bija tā nostiepusies ka pārlauzusi savu spriegotāju. Notikušais nav nekāds brīnums jo tas tomēr bija tikai supermoto mocītis ar enduro riepām.

     Tehniski motocikls bija ļoti uzticams. Vienīgais kas tika pārtaisīts ir motora ķēdes spriegotājs. Motociklam tika nokauts motors pārāk ilgi braucot uz aizmugurējā riteņa. Nedēļu pēc remonta, mežā, mani notrieca auto un motocikls tika pilnībā iznīcināts. Biju smagā stāvoklī, lauzti 13 kauli un citas likstas. Pēc pus gada jau atkal sēdos uz motocikla tomēr lai pilnīgi atkoptos vajadzēja 2 gadus.

   Iegādājos Magnu pus izjauktā stāvoklī. Mocis bija nedaudz cietis un to vajadzēja savest kārtībā un saskrūvēt. Skrūvēšana aizņēma pāris dienas, bija jāuzliek bāka kuru taisnojot tā bija zaudējusi pareizo formu,radiators, šļaukas, kāpšļi un jāpielāgo HD sēdeklis, bet rezultāts bija tā vērts. Ja runa ir par sēdekli tad tā ir vienīgā detaļa kuru es būtu ar mieru likt virsū no HD brenda. Tas bija ideālas formas un ļoti mainīja kā motocikla ārieni tā ergonomiku. Pirmais brauciens uzreiz bija divatā un pa taisnjo uz darbu.Sajūtas bija lieliskas. Iepriekš biju nedaudz noraizējies kā būs pārkāpt no 130Zs uz 87Zs, bet praksē, motora elastība un vilkme bija pietiekoši laba. Šis mocis bija kā divi vienā. Ja nepieciešams varēja izbaudīt atslābināto sēdpozīciju un tēlot ka brauc ar čoperi nekur nesteidzoties savukārt ja vajadzēja varēja fiksi pārmest par pārnesumu vai diviem uz leju un lieliskai skaņai no 4 izpūtējiem sekoja dinamisks paātrinājums kas draugus čoperistus atstāj kā mazus punktiņus atpakaļskata spogulī. Ar šo moci tika pabūts gan Lietuvā, Igaunijā, Somijā, Zviedrijā kā arī Polijā, Slovākijā, Čehijā, Austrijā, Itālijā un Šveicē.

  No tehniskās puses gandrīz nekādi remontdarbi netika veikti lai arī mocis bija nokrējis jau 70'000km. Pašā sākumā bija jānomaina termostats un reiz salūza priekšējo cilindru motora ķēdes spriegotājs kas par laimi neatstāja nekādas sliktas sekas. Vizuāli tika uzlikts tikai HD sēdeklis, mini vējstikls no Yamaha Vmax kā arī mocis bija nokrāsots melnā matētā krāsā. Pārnestie kāpšļi jau bija uzstādīti pirms tam, braukt ar tiem bija pavisam cita lieta kā oriģinālajiem. Citās domās par tiem es biju pēc 1000 nobrauktiem kilometriem kad priekšā bija vēl veseli 500.

      Mocis bija tiešām ātrs un ieraudzīt spidometrā atzīmi 299km/h nebija problēmu. Iepriekšējā motocikla 87 Zs nu tika aizstāti ar 164Zs. Pie 299 digitālais spidometrs vienkārši apstājās jo mūsdienās pastāv vienošanās starp lielākajām Japānas un Eiropas motociklu ražotājiem, ka motocikli nepārsniegs šo 300km/h slieksni. Vismaz juridiski moči ātrāk nebrauc(praksē gan ir savādāk). Mocis bija diezgan ērts ja salīdzina ar baiku, uz tā bija ērti sēdēt un motora potenciāls sildīja sirdi. Tam tika nedaudz pacelta stūre lai atslogotu rokas, bet tas protams nebija vairs nekāds kruīzers. Īsta raķete-autobuss uz riteņiem. Autobuss tāpēc ka salīdzinot ar mūsdienu 600 vai 1000ccm baikiem tas izskatās gandrīz 2x lielāks.

    Ar šo gan varēja braukt tuvu pie 200 ar pasažieri neizjūtot dižu diskomfortu bet tomēr tā stihija bija solo braukšana. Lieki piebilst ka ar šo moci braucot ielinieku kompānijā gāzi drīkstēja atgriezt tikai par 1/4 daļu jo savādāk tie gluži vienkārši netika līdzi. Apdzīšanas manevri bija kļuvuši drošāki kā jebkad iepriekš jo paspēt apdzīt varēja vienmēr. Mocim bija superīgas bremzes, labākās kādas jebkad bijušas kādam no maniem motocikliem, kas man bijuši līdz šim konkrētajam.Tās bija arī daļēji kombinētās. Spiežot priekšējo bremzi nedaudz strādāja arī aizmugurējā savukārt bremzējot ar aizmuguri tika nedaudz piebremzēts arī ar priekšu. Sākumā, kad man vēl šāda moča nebija gan diezgan skeptiski skatījos uz šādu tehnisko risinājumu, bet praksē atklājās ka šādam lielam motociklam kas traucas uz 300km/h nekas labāks nemaz nevarētu būt izdomāts.

       Pilsētas satiksmē gan nekāda dižā prieka nebija. Lielais, apsegtais motors izdalīja ļoti daudz siltuma kas, ceļoties augšup sildīja to vietu kas ir starp kājām, pašas kājas un arī vēderu. Tā kā siltajam gaisam nebija kur citur likties kā vien celties augšup tad kad ārā bija 25C+ braukšana pilsētā pārvērtās par pirti. Tā kā mocis bija radīts ātrumam, tad pilsētas sliktais bruģa segums un Latvijas dižasfalts kas vietām sastāv tikai no ielāpiem nebija nekas patīkams.

       Tā nu CBR1100XX tika atdots citās rokās un iegādāts ziemā izsapņotais sapnis par tūrisma enduro kurš gan nebrauc uz 300, toties ar kuru var braukt visur kur ir ceļš, īpaši neiespringstot uz seguma kvalitāti.

  Šis ir mans patreizējais motocikls. Esmu ar to ļoti apmierināts. Tas ir vieglākais savā klasē, sausais svars tikai 207 kg. Protams uzpildīts ar eļļām, dzesēšanas šķidrumu, akumulatoru un benzīnu tas sver par saviem 35kg vairāk, pieliekot visus trīs koferus un piepildot tos ar kravu svars pieaug vēl par tik pat. Motociklam ir V2 1000ccm motors ar patīkamu jaudas līkni jau no zemiem apgriezieniem. Pati motora darbība ir diezgan brutāla. Par degvielas ekonomisku patēriņu rūpējas 4 inžektori. Moci ir viegli manevrēt pilsētā, piekare ir ar apmierinošu amortizāciju nelīdzenajiem LV ceļiem taču ir pietiekoši stingra lai kalnu serpentīnos varētu turēt pamatīgu tempu. Priekšējā dakša gan varēja būt resnāka un stingrāka. Aizmugures amortizatora pirmnospriegojumu var regulēt ar pagriežamu pogu. Arī priekšējo amortizatoru atsperes var pievilkt stingrākas,priekš tā gan vajadzēs skrūvgriezi. Tikko pēc iegādes bija skaidrs ka standarta bremzes ir pavājas ātrai braukšanai. Par to necik nebrīnījos jo priekšējie bremžu supporti ir peldošie divvirzuļu tādi paši kādi Kawasaki ER6, Suzuki SV650 un citiem maziem ielas motocikliem. Priekšējo bremžu problēma tika atrisināta uzstādot divas četrvirzuļu bremžu mašīnas no sportbaika Suzuki GSXR750. Bremzēt kļuvis drošāk un vieglāk tās arī izjust. Aimugurējās bremzes pagaidām ir atstātas tādas kādas tās ir. Iespējams tāpēc ka mana īpatnējā braukšanas tehnika līkumos prasa lai tās tādas arī paliek.

     Kā jau visiem saviem motocikliem arī šim esmu uzstādījis dažas papildlietas lai braukšana būtu ērtāka un drošāka.

Tās ir

1. 2x piepīpētāja rozetes lai varētu uzlādēt telefonu, rācijas un barot GPS.

2.Sānu dugas lai kritiena gadījumā motociklam netiktu bojāts sānu/priekšas aptecētājs.

3.Miglas lukturi.Ļoti noderīgi miglā un kalnainā apvidū.

4. Sānu koferu stiprinājumi kas pilda arī aizsargu funkciju kad koferi ir noņemti.

5.Patentētais cilindriskais telts turētājs.

6.Bremžu supporti no GSXR750.

7.Gaismu papildslēdži kas nodrošina to lai varētu izslēgt/ieslēgt tuvās gaismas, miglas lukturus, apsildāmos rokturus.

8.Apsildāmie rokturi.

9.Aizmugurējais TopCase.

10.Priekšejā dubļusarga pagarinājums.

11.Centrālā ķepa.

12. Daži citi uzlabojumi par kuriem nedrīkst stāstīt.

      Šis bija mans pirmais un pagaidām vienīgais motokrosa motocikls. Teikšu atklāt, braukt ar to pirmajās reizēs bija diezgan neparasti. Pirmkārt motocikls pats par sevi ir diezgan augsts. Otrkārt tas sver zem 100 Kg un pats noteicošākais-tam ir 250cc divu taktu motors kura raksturu par mierīgu nenosaukt. Uz gāzes uzdošanu tas reaģēja daudz straujāk kā jebkurš cits motocikls ar kuru biju līdz šim braucis. Sākumā bija zināmas problēmas ar priekšējā riteņa noturēšanu pie zemes. Ar motociklu diezko ilgi nenobraucu jo saasinājās veselības problēmas ar iepriekš lauzto kāju, tāpēc devu tam iespēju vizināt citu braucēju.

    Laikam jau mans bijušais CBR1100XX bija atstājis kādas pēdas manā sirdī, tāpēc ļāvos kārdinājumam un apsedloju šo Kawasaki. Savulaik skaitījās jaudīgākais jebkad ražotais sērijveida motocikls. Nav jau nekāds brīnums. Gandrīz 1,4 litru motors ar RAM AIR izdod veselus 200.40 Zs (149.5 kW) pie 9500 apgr. Lai gan 2012 gadā ir izlaists jaunais modelis, kas veco pārspēj gan jaudas gan visādu, galvenokārt elektronisku sistēmu ziņā arī šis tik un tā paliek monstrs paātrinājuma un bremzēšanas ziņā. Kas nebūt nav mazsvarīgi sportbaika cienīgu paātrinājumu var izbaudīt daudz lielākā komfortā kā uz tradicionālā litra (1000c sportbaiks).